Еlena Vaita
LIECĪBAS
DRAUDZE III

LIECĪBAS DRAUDZEI Nr. 21

LŪGUMS TIEM, KAS NES ATBILDĪBAS NASTU

[9] Dārgie brāļi un māsas, šoreiz es jūtos spiesta izpildīt ilgi novārtā atstāto pienākumu. Gados pirms savas bīstamās un ilgstošās slimības mans vīrs ir padarījis vairāk, nekā tajā pašā laikā būtu paveikuši divi vīri. Viņš neatrada laiku, kad varētu atbrīvoties no rūpju sloga un garīgi un fiziski atpūsties. Caur liecībām viņš tiks brīdināts par draudošajām briesmām. Man rādīja, ka pārāk daudz nodarbojas ar garīgu darbu. Šeit es gribu atkārtot jau uzrakstītu liecību, kas dota sen atpakaļ 1885. gada 26. augustā:

"Atrodoties Paris Mainē, man rādīja, ka mana vīra veselības stāvoklis ir kritisks, ka garīgā piepūle viņa spēkiem ir par lielu. Kad iesāka pasludināt tagadējo patiesību, viņš daudz pūlējās un strādāja, saņemdams visai nelielu atbalstu vai palīdzību no saviem brāļiem. Jau no paša sākuma viņš uzņēmās nastas, kas viņa fiziskajiem spēkiem bija par smagām. Šīs nastas, ja tās sadalītu vienlīdzīgi, nebūtu bijušas tik nogurdinošas. Laikā, kad mans vīrs uzņēmās daudz atbildību, daži no viņa brāļiem sludinātājiem negribēja uzņemties pat vienu. Un tie, kas izvairījās no nastām un atbildībām, nesaprata viņa nastas, un tiem nebija vajadzīgās intereses par Dieva [10] darba attīstību. Mans vīrs izjuta šo trūkumu un lika savus plecus zem nastām, kuras bija par smagām un kas gandrīz viņu salauza. Šo sevišķo pūļu rezultātā izglābts liels skaits dvēseļu; bet šīs pūles slikti atsaucās uz viņa ķermeni un atņēma tam spēkus. Man rādīja, ka viņam lielā mērā vajadzētu atteikties no savām rūpēm un bažām; Dievs grib, lai viņu atbrīvotu no tik nogurdinoša darba un lai viņš vairāk laika varētu veltīt Rakstu studijām un saviem bērniem, cenšoties attīstīt viņu garu.

Es redzēju, ka mūsu pienākums nav apgrūtināt sevi ar citu personīgiem pārbaudījumiem. No tāda garīga darba, kas būtu vajadzīgs citu cilvēku nepareizās rīcības novēršanai, jāizvairās. Mans vīrs var turpināt strādāt ar visu savu enerģiju, kā viņš līdz šim to ir darījis, un rezultātā noiet kapā, un viņa darbs Dieva lietai tad būs zudis; vai arī viņa nastu var atvieglot, kamēr vēl tikai daļa viņa spēku ir zuduši, un tā tie var saglabāties ilgāk, un viņa darbs kļūs vēl iespaidīgāks."

Un tagad es atgādināšu liecību, kas dota 1859. gadā: "Manā pēdējā parādīšanā man rādīja, ka Kungs grib, lai mans vīrs vairāk nododas Rakstu studijām un tādā veidā sagatavotos vēl ietekmīgākam darbam vārdos un mācībās kā mutiski, tā rakstiski. Es redzēju, ka pagātnē mēs savus spēkus esam izšķieduši, pārmērīgi raizēdamies un rūpēdamies, lai draudzi nostādītu pareizā stāvoklī. Šāds nogurdinošs darbs, dažādās vietās nesot draudzes nastas, nav prasīts, jo draudzei ir jānes pašai savas nastas. Mūsu darbs ir pamācīt tos Dieva Vārdā, pārliecināt, ka viņiem nepieciešama reliģija, kas izpaužas ikdienas dzīvē un, cik skaidri vien iespējams, norādīt pareizo nostāju pret patiesību. Dievs vēlētos, lai lielās sapulcēs mēs savas balsis paceltu par tagadējās patiesības jautājumiem, kuriem ir svarīga un izšķiroša nozīme. Šos jautājumus vajadzētu izteikt skaidri un noteikti un arī uzrakstīt, lai klusie vēstneši tos nestu ļaudīm visās vietās. No mums prasa vēl pilnīgāku svētošanos galvenajam darbam, mums jābūt nopietniem, apzinoties, ka dzīvojam Kunga vaiga gaismā. Ja mūsu gars mazāk būtu aizņemts ar draudzes pārbaudījumiem [11], tad tas būtu brīvāks, lai vingrinātos Bībeles priekšmetos, un pamatīgāka Bībeles patiesību apgūšana pieradinātu prātu darboties šai gultnē, un tā mēs būtu labāk sagatavoti mums uzticētajam svarīgajam darbam.

Man rādīja, ka Dievs nav mums uzlicis tik smagas nastas, kādas mēs esam nesuši pagātnē. Mūsu pienākums ir runāt uz draudzi un rādīt tai nepieciešamību strādāt pašai priekš sevis. Draudzes pārāk daudz ir nesušas. Kungs no mums neprasa, lai mēs uzņemtos smagas nastas, un nodotos apgrūtinošam darbam tāpēc, ka Viņš mums paredzējis cita rakstura darbu, Viņš nevēlas, ka mēs izsmeļam savus fiziskos un garīgos spēkus, bet lai tos rezervētu sevišķiem gadījumiem, kad palīdzība ir patiesi vajadzīga, lai tad varētu atskanēt mūsu balss.

Es redzēju, ka norisināsies svarīgas kustības, kurām būs vajadzīgs mūsu iespaids; šim iespaidam sevišķi jāizceļas, jo, ja draudzē gadījumā ieviestos maldi, tad mūsu ietekme būs nepieciešama. Bet pilnīgi pārgurušiem iepriekšējā darbā, mums nebūs tā mierīgā sprieduma, apdomības un pašsavaldīšanās, kas nepieciešami svarīgos gadījumos, kad Dievs grib, lai mums būtu sevišķi ievērojama loma.

Sātans ir sakropļojis mūsu centienus, ietekmējot draudzi, lai tā no mums prasītu gandrīz dubultu, un tādā veidā liktu tumsai un neticībai krustot mūsu ceļu. Šīs pūles, nokārtot draudžu lietas, ir izsmēlušas mūsu spēkus, kam sekojis pagurums un nespēks. Es redzēju, ka mums ir darāms darbs, bet dvēseļu ienaidnieks pretosies visām mūsu pūlēm un katram mēģinājumam kaut ko darīt. Ļaudis var atrasties maldīgā stāvoklī, tā ka Dievs tos nevar svētīt, un tas atņem drosmi, bet mēs nedrīkstam kļūt mazdūšīgi. Mums vajadzētu darīt savu pienākumu, rādot gaismu, un atbildību atstāt ļaudīm pašiem.”

Es gribu šeit atkārtot citu liecību, kas uzrakstīta 1863. gada 6. jūnijā:
"Man rādīja, ka mūsu liecība vēl ir vajadzīga draudzei un ka mums ir jāstrādā, aiztaupot sev pārbaudījumus un rūpes un saglabājot dievbijīgu garastāvokli. Tiem, [12] kas nodarbināti birojā, ir pienākums vairāk noslogot savas smadzenes, bet manam vīram mazāk. Daudz laika viņš veltī dažādiem jautājumiem, kas samulsina un nogurdina viņa prātu un padara viņu nespējīgu studijām vai rakstīšanai, tādā veidā aizkavējot atspīdēt gaismai vajadzīgā spēka "Review" lappusēs.

Mana vīra prātam nevajadzētu būt pieblīvētam un pārslogotam. Tam jādod atpūta un viņš jāatstāj brīvs, lai rakstītu un rūpētos par lietām, ko citi nespēj. Tie, kas nodarbināti birojā, varētu noņemt no viņa pleciem smagu rūpju nastu, ja viņi nodotos Dievam un justu dziļu interesi par darbu.

Nekādām savtīgām jūtām nevajadzētu pastāvēt starp tiem, kuri strādā birojā. Tas ir Dieva darbs, kurā viņi ir iesaistīti, un tie ir atbildīgi par savas rīcības motīviem un to veidu, kādā šis Viņa darba nozarojums tiek izpildīts. No viņiem prasa, lai tie disciplinētu savu prātu. Daudzi uzskata, ka par aizmāršību nevar pārmest. Tā ir liela kļūda. Aizmāršība ir grēks. Tā noved pie daudzām rupjām kļūdām un lielās nekārtības un pie daudz nepareizībām. Lietas, kuras jādara, nedrīkst aizmirst. Prātam vajag dot uzdevumus, to vajag disciplinēt, līdz tas ir spējīgs atminēt.

Manam vīram ir bijis daudz rūpju, un viņš ir darījis daudz tādu lietu, ko vajadzētu darīt citiem, bet kuras viņš baidījās tiem atstāt, ka tie savā nevērībā nepielaistu kļūdas, kas nebūtu viegli izlabojamas un radītu zaudējumus. Tas viss ir bijis liels noslogojums viņa garam. Tiem, kas strādā birojā, vajadzētu mācīties. Tiem vajadzētu nodoties pētījumiem, dzīvot saskaņā artiem un vingrināt pašiem savas smadzenes, jo viņiem ir vienīgi šī darba nozare, kamēr manam vīram ir jānes atbildība par daudzām darba nodaļām. Ja kāds strādnieks izdara kļūdu, tad viņam vajadzētu just, ka viņa pienākums ir atlīdzināt zaudējumus no sava naudas maka un nevajadzētu pieļaut, ka birojs cieš zaudējumus viņa bez rūpības dēļ. Tam nevajadzētu pārtraukt nest atbildību, bet gan atkal censties strādāt, izvairoties no iepriekšējām kļūdām. Šādā ceļā viņš mācīsies uzņemties rūpes, kuras Dieva Vārds vienmēr prasa, un tad viņš nedarīs neko vairāk kā tikai savu pienākumu.

Manam vīram vajadzētu ņemt laiku, lai darītu to, [13] par ko viņa saprāts liecina, ka tas saglabātu viņa veselību. Viņš ir domājis, ka viņam jāatbrīvojas no nastām un atbildībām, kas gūlās uz viņu, un birojs jāatstāj, jo citādi viņa prāts piedzīvos bojā eju. Man rādīja, ka, ja Kungs viņu atbrīvos no viņa pienākuma, tad Kungs viņam dos tikpat skaidrus pierādījumus par viņa atbrīvošanu, kā Viņš tos deva tad, kad darba nastas tam tika uzliktas. Tomēr viņš ir nesis pārāk daudz nastu, un tie, kas strādāja kopā ar viņu birojā, un arī, viņa brāļi sludinātāji ir labprāt pieļāvuši, ka viņš tās nes. Pa paradumam viņi ir atturējušies no nastu nešanas un ir simpatizējuši tiem, kuri kurnēja pret viņu, un atstājuši viņu vienu pašu, kamēr viņu nospieda šī neuzticība un nopēlumi, līdz Dievs pats aizstāvēja savu lietu. Ja tie būtu uzņēmušies savu daļu no nastām, tad manam vīram būtu palīdzēts.

Es redzēju, ka tagad Dievs prasa no mums, lai mēs sevišķi rūpētos par veselību, ko Viņš mums dāvājis, jo mūsu darbs vēl nav padarīts. Mūsu liecība vēl jānes, lai tai būtu savs iespaids. Mums jāsaglabā savi spēki, lai strādātu Dieva darbā, kad mūsu darbs būs vajadzīgs. Mums jābūt uzmanīgiem, lai neuzņemtos nastas, kuras citi var un kuras tiem vajadzētu nest. Mums vajadzētu uzturēt priecīgu, cerības pilnu un mierīgu garastāvokli, jo no tā ir atkarīga mūsu veselība. Darbs, ko Dievs no mums prasa, nekavē mūs rūpēties par savu veselību, lai varētu atspirgt no pārmērīgā darba sekām. Jo labāka būs mūsu veselība, jo pilnīgāks būs mūsu darbs. Ja mēs pārvērtējam savus spēkus un tos izsmeļam, tad viegli iespējams saaukstēties, un šādās reizēs draud briesmas, ka slimība var kļūt bīstama. Mums nevajag rūpes par sevi atstāt Dievam, jo Viņš šo atbildību ir uzlicis mums pašiem.

1869. gada 25. oktobrī, atrodoties Adam Center, N.Y. man rādīja, ka daži sludinātāji mūsu starpā neuzņemas visas atbildības, kuras Dievs tiem gribētu uzticēt. Šis trūkums uzliek papildus slodzi tiem, kas ir nastu nesēji, sevišķi manam vīram. Daži sludinātāji nokavē uzsākt darbu un riskēt ar kaut ko Dieva darbā. Ir [14] jāpieņem svarīgi lēmumi, bet tā kā mirstīgi cilvēki nevar redzēt galu jau sākumā, tad daži vairās no riska un no iešanas uz priekšu, kā Dieva aizgādība vada.

Kādam tomēr ir jāiet uz priekšu, kādam ir jāriskē, bīstoties Dievu un sekas uzticot Viņam. Sludinātāji, kas izvairās no šī darba daļas, daudz zaudē. Viņi neiegūst tos piedzīvojumus, ar kuru palīdzību Dievs bija nodomājis padarīt tos par stipriem, iespaidīgiem vīriem, uz kuriem var paļauties katrā kritiskā gadījumā.

Br. A., tu izvairies riskēt, ja nevari pilnīgi skaidri redzēt ceļu. Tomēr kādam ir jādara tieši šis darbs, kādam ir jāstaigā ticībā, vai arī nenotiks nekāda uz priekšu iešana un neko nepaveiks. Tevi saista bailes, ka vari izdarīt kļūdas un nepareizus gājienus, un ka tad tevi apvainos un nopelns. Tu atbildības neuzņemšanos atvaino ar to, ka pagātnē esi jau pielaidis dažas kļūdas. Tomēr tev vajadzētu rīkoties saskaņā ar savu vislabāko saprašanu un sekas uzticēt Dievam. Kādam tas ir jādara, un šis ir pārbaudošs stāvoklis priekš ikkatra. Nevajadzētu kādam vienam pašam nest visas šīs atbildības, bet ar daudz pārdomām un nopietnām lūgšanām tās vajadzētu sadalīt vienlīdzīgi.

Mana vīra ciešanu laikā Kungs pārbaudīja savus ļaudis, lai atklātos, kas ir viņu sirdīs, un tādā veidā Viņš tiem parādīja, kas viņiem pašiem bija apslēpts un kas nebija saskaņā ar Dieva Garu. Smagie apstākļi, kādos mēs atradāmies, izsauca mūsu brāļos to, kas citādā veidā nekad nebūtu atklājies. Dievs pierādīja saviem ļaudīm, ka cilvēku gudrība ir neprāts un, ja tiem nav stipras paļāvības uz Dievu, tad viņu plāni un aprēķini cietīs neveiksmi. Mums no visām šīm lietām ir jāmācās. Ja ir pielaistas kļūdas, tad no tām vajadzētu mācīties, bet nevis tādēļ izvairīties no nastām un atbildībām. Kur daudz ir likts uz spēles un kur jāapsver lietas, kam ļoti izšķiroša nozīme, un jāatrisina svarīgi jautājumi, tur Dieva kalpiem vajadzētu uzņemties personīgu atbildību. Viņi nevar nolikt nastas un tomēr darīt Dieva prātu. Daži sludinātāji ir nepilnīgi savās spējās, ar nepilnīgu kvalifikāciju, kas nepieciešama, lai paceltu draudzi, un viņi negrib [15] atdot sevi Dieva lietai. Viņi nav tā noskaņojušies, lai pilnīgi nodotos darbam ar nedalītu interesi, neizsīkstošu dedzību un nenogurstošu pacietību un neatlaidību. Ar īpašībām, dedzīgi izlietotām dzīvē, draudzes uzturētu kārtībā, un mana vīra darbs nebūtu tik smags. Visi sludinātāji ne vienmēr patur prātā, ka ikvienu darbu Dievs tiesās un ikkatru atalgos pēc viņa darba.

Br. A., tev ir jānes atbildība par Veselības Institūtu (Health Institute – tagad “The Medical and Surgical Sanatorium”). Tev vajadzētu apvērt un pārdomāt. Bieži laiks, kuru tu pavadi lasot, ir tieši tas labākais, lai tu pārdomātu un mācītos, kas būtu darāms, lai nokārtotu lietas Institūtā un birojā. Mans vīrs uzņemas šīs nastas, jo viņš redz, ka kādam ir jārūpējas par šiem institūtiem. Kad citi neizvirzās, tad viņš stājas plaisā un aizpilda trūkumu.

Dievs manu vīru ir brīdinājis un paziņojis, ka viņam savi spēki ir jāsaudzē. Man rādīja, ka Kungs viņu ir uzcēlis un ka viņš dzīvo kā žēlastības brīnums – ne tādēļ, lai atkal viņam uzkrautu nastas, zem kurām viņš jau reiz saļima, bet gan, lai Dieva ļaudis gūtu labumu no viņa piedzīvojumiem darba vadošo interešu uz priekšu virzīšanā, kā arī no savienības ar to darbu, ko Kungs man ir devis, un no tām nastām, ko Viņš man ir uzlicis nest.

Br. A., tev daudz jārūpējas un sevišķi jāstrādā Battl-Krīkā. Apmeklējumos jūsu sarunām jāskar vissvarīgākie jautājumi. Norādījumus rūpīgi paskaidro ar piemēriem. Šis ir svarīgs postenis, un tas prasīs pūles. Kamēr tu esi šeit, tev vajadzētu ņemt laiku, lai apsvērtu daudzas lietas, kas jāpaveic un kas prasa svinīgas pārdomas, rūpīgu uzmanību un visnopietnākās, uzticīgākās lūgšanas. Tev jāizjūt tikpat liela interese par lietām, kas attiecas uz Veselības Institūta darbu un [16] uz izdevniecības kantori, kā mans vīrs to izjūt. Tev jāizjūt, ka darbs ir tavs. Tu nevari darīt darbu, kam Dievs sevišķi sagatavojis manu vīru, ne arī mans vīrs spēj darīt darbu, kam Dievs sevišķi sagatavojis tevi. Bet jūs abi kopā, vienoti saskanīgā darbā – tu savā kantorī un mans vīrs savā – varat padarīt daudz.

Darbs, kurā mums ir kopējas intereses, ir liels, bet iespaidīgs, labprāt nastas nesošu strādnieku tiešām ir maz. Dievs tev dos spēku, mans brāli, ja tu iesi uz priekšu un gaidīsi uz Viņu. Viņš dos spēku manam vīram un man mūsu kopējā darbā, ja mēs visu darīsim Viņam par godu, saskaņā ar mūsu spējām un spēku strādāt. Tevi vajadzētu pārvietot, kur tev būtu vairāk labvēlīgu izdevību izlietot savu talantu saskaņā ar spējām, kuras Dievs tev ir devis. Tev vajadzētu pilnīgi paļauties uz Dievu un dot Viņam izdevību tevi mācīt, vadīt un ietekmēt. Tev ir dziļa interese par Dieva darbu un tev vajadzētu raudzīties uz Viņu pēc gaismas un vadības. Viņš tev dos gaismu. Bet kā no Kristus sūtņa no tevis prasa, lai tu būtu uzticīgs, lai novērstu netaisnības lēnprātībā un mīlestībā, un tavas pūles nebūs veltīgas.

Kopš mans vīrs atveseļojies no savas vājības, mēs atkal esam nopietni strādājuši. Mēs neesam meklējuši savas ērtības un priekus. Mēs esam ceļojuši un strādājuši telts sapulcēs pāri par saviem spēkiem, tā novājinot savu veselību, jo nebija izdevības atpūsties. 1870. gadā mēs piedalījāmies divpadsmit telts sapulcēs. Daļā no šīm sapulcēm darba nasta gūlās gandrīz pilnīgi uz mums. Mēs ceļojām no Minnesotas uz Maini un uz Misouru un Kanzasu.

Manu vīru un mani vienoja pūles uzlabot “Veselības reformētāju” (tagad saukts – “Laba veselība”) un padarīt par interesantu un derīgu žurnālu, par tādu, kas būtu piemērots ne tikai mūsu ļaudīm, bet visām šķirām. Tas ir smags slogs manam vīram. Viņš izdarīja arī ļoti svarīgus labojumus “Review” un “Instruktor”. Viņš [17] paveica darbu, ko vajadzēja sadalīt starp trim cilvēkiem. Un kamēr uz viņu gulās visi šie pienākumi mūsu izdevniecības nozarē, veikalnieciskā daļa Veselības Institūtā un Izdevniecības Savienībā vēl prasīja no viņa divu cilvēku darbu, lai atrisinātu finansiālās grūtības.

Uzticīgi vīri, kuriem bija uzticēts darbs birojā un Institūtā, svētošanās trūkuma un savtības dēļ bija noveduši lietas visļaunākajā stāvoklī. Bija nenokārtotas veikalnieciskās darīšanas, par kurām vajadzēja rūpēties. Mans vīrs stājās plaisā un strādāja ar visu savu enerģiju. Viņš nogura. Mēs sapratām, ka viņam draud briesmas, bet neredzējām iespēju kā viņš varētu apstāties, lai līdz ar to neapstātos darbs birojā. Gandrīz katru dienu radās jauni sarežģījumi, jaunas grūtības, ko izsauca to cilvēku neuzticība, kuri bija uzņēmušies darba nastas. Viņa smadzenes bija pārslogotas līdz pēdējam. Tagad visgrūtākie sarežģījumi ir pāri, un darbs rit uz priekšu sekmīgi.

Ģenerālkonferencē mans vīrs lūdza atbrīvot viņu no viņam uzliktām nastām, taču, neskatoties uz viņa lūgumu “Review” un “Reformer” rediģēšanu uzticēja viņam ar iedrošinājumu, ka ļaudis, kas uzņemsies nastas un atbildības tiks atbalstīti no Batl-Krīkas. Bet līdz šim vēl nekāda palīdzība nav nākusi, un biroja finansiālā darba nasta viņam nav noņemta.

Mans vīrs ir gandrīz izsmēlis visus spēkus. Mēs piedalījāmies četrās lielās sapulcēs, telts sapulcēs Rietumos, un mūsu brāļi spiež mūs apmeklēt sapulces Austrumos. Kad mēs 1871. gada jūlijā atgriezāmies no darba rietumu telts sapulcēs, tad atradās ļoti daudz kārtojamu lietu, kam bija ļauts sakrāties mana vīra prombūtnes laikā. Līdz šim mēs neesam atraduši izdevību atpūsties. Mans vīrs ir jāatbrīvo no nastām, kas gulstas uz viņu. Pārāk daudz cilvēku izlieto viņa smadzenes savējo vietā. Pēc tās gaismas, ko Dievam ir paticis mums dot, mēs lūdzam jūs, mani brāļi, atsvabināt [18] manu vīru. Es negribu riskēt ar sekām, ja viņš turpinātu strādāt kā līdz šim.. Viņš kalpoja jums uzticīgi un nesavtīgi gadiem ilgi un beidzot pakrita zem viņam uzlikto nastu smaguma. Un tad viņa brāļi, uz kuriem viņš paļāvās, atstāja viņu. Viņi nodeva to manās rokās un pameta. Gandrīz divus gadus es biju viņa aukle, apkopēja un ārsts. Es nevēlos to piedzīvot vēl otru reizi. Brāļi, vai jūs noņemsiet mums nastas un atļausiet mums saglabāt savus spēkus, kā Dievs to vēlas, lai mēs ar savām pūlēm Viņa spēkā varētu palīdzēt lielajā Kunga darbā? Vai arī jūs pieļausiet, lai mēs tik tālu zaudējam spēkus, ka kļūstam darbam nederīgi?
Šī aicinājuma iepriekšējā daļa tika nolasīta 1871. gada augustā telts sanāksmē New-Hamphire.

Kad 1870.gada rudenī mēs atgriezāmies no Kanzasas, br. B. bija mājās slims ar drudzi. Māsa Van Horn tajā pašā laikā arī nestrādāja birojā drudža dēļ, ko izsauca viņas mātes pēkšņā nāve. Arī brālis Smits Ročesterā atveseļojās no drudža un neatradās birojā. Birojā bija, liels daudzums neizpildītu darbu, tomēr br. B. bija atstājis savu vietu, kur to saistīja pienākumus, lai apmierinātu savu vēlēšanos. Šis notikums viņa dzīvē atklāja raksturu. Viņš bezrūpīgi izturas pret svētajiem pienākumiem.

Tā rīkojoties, viņš ļoti pārkāpa viņam dāvāto uzticību. Kādā stipri redzamā pretstatā ar to ir Kristus, mūsu Paraugs, dzīve! Viņš bija Jehovas Dēls un mūsu Pestītājs. Viņš strādāja un cieta mūsu dēļ. Viņš aizliedzās Sev un visu Savu dzīvi pavadīja smagā darbā un trūkumā. Ja Viņš būtu gribējis, tad būtu varējis pavadīt Savas dienas paša radītajās pasaules ērtībās un pārpilnībā, pieprasot Sev visus priekus un baudas, ko vien pasaule varētu sniegt. Viņš nedzīvoja, lai izpatiktu sev, bet lai darītu labu un izlietu Savas svētības pār citiem.

Br. B. slimoja ar drudzi. Viņa stāvoklis bija kritisks. Dieva lietas labad es jūtos spiesta paskaidrot, ka viņa slimība nebija sekas nenogurstošai sevis nodošanai biroja interesēm. Neapdomīga, neuzmanīga izturēšanās izbraukuma laikā un Čikāgu, kur viņš devās sev pašam par prieku, bija viņa ilgās, nogurdinošās un ciešanu pilnās slimības cēlonis. Dieva neatzina viņa atraušanos no darba, kad tik daudzi, kas birojā pildīja svarīgus pienākumus, bija prom. Laikā, kad viņam priekš sevis nevajadzēja izlietot nevienu stundu, viņš atstāja savu pienākuma posteni, un Dievs viņu neatbalstīja.

Mums nav bijis laika atpūsties, lai gan atpūta mums bija ļoti vajadzīga. Vajadzēja sagatavot iespiešanai “Review” un “Reformer”, un “Instuctor”. Daudzas vēstules atlikām malā, līdz bija iespējams tās izskatīt. Biroja lietas atradās bēdīgā stāvoklī. Visu vajadzēja savest kārtībā. Mans vīrs iesāka strādāt, un es palīdzēju viņam, cik spēju, tomēr tas bija maz. Viņš nemitīgi strādāja, lai izlīdzinātu sarežģītās veikalnieciskās darīšanas un uzlabotu mūsu periodisko izdevumu stāvokli. Viņš nevarēja paļauties ne uz vienu no saviem brāļiem sludinātājiem pēc palīdzības. Viņa galva, sirds un rokas bija pilnīgi nodotas darbam. A. un G. neiedrošināja un neatbalstīja viņu, lai gan zināja, ka viņš viens pats nes visu darba smagumu Batl-Krīkā. Viņi nostiprināja viņa rokas. Viņi mazdūšīgi rakstīja par savu slikto veselību un ka viņi esot tik novārguši, ka nevarot no tiem prasīt, lai veiktu kādu darbu. Mans vīrs redzēja, ka šajā virzienā nav ko cerēt. Neskatoties uz divkāršo darbu vasarā, viņam arī tagad nebija iespējams atpūsties. Un, neņemot vērā savu vājumu, viņš piespiedās, lai padarītu to darbu, ko citi bija pametuši novārtā.

“Reformētājs” draudēja pilnīgi iznīkt. Br. B. bija atbalstījis Dr. tralla galējo nostāju. Tas iespaidoja doktoru izteikties “Reformētājā” stingrāk, nekā viņš to citkārt būtu darījis, par piena, cukura un sāls atmešanu. Uzskats, ka pilnīgi jāpārtrauc šo vielu lietošana, savā reizē var būt pareizs, tomēr vēl nav pienācis laiks ieņemt vispārēju nostāju šajos punktos. Un tiem, kas pieņem šo viedokli un aizstāv pilnīgu piena, sviesta un cukura nelietošanu, vajadzētu pašiem savus [20] galdus atbrīvot no šīm lietām. Br. B. “Reformētājā” kopā ar Dr. Trallu, uzstādamies par sāls, piena un cukura kaitīgo ietekmi, pats praktiski savu mācību nav īstenojis. Uz viņa paša galda ik dienas atrodas šīs lietas.

Daudzi no mūsu ļaudīm ir zaudējuši interesi par “Reformētāju”, un mēs ik dienas saņemam vēstules ar drosmi atņemošu prasību: “Lūdzu, pārtrauciet man “Reformētāja” piesūtīšanu.” No Rietumiem, kur zeme nesen apgūta un augļu maz, saņēmām vēstules ar jautājumu: “Kā veselības reformas draugi dzīvo Batl-Krīkā? Vai viņi pilnīgi iztiek bez sāls? Ja, tā tad mēs tagad veselības reformu nevaram pieņemt. Augļus mēs varam iegūt tikai nedaudz. Gaļas, tējas, kafijas, un tabakas lietošanu mēs esam atstājuši, bet kaut kas mums ir vajadzīgs, lai uzturētu dzīvību.”

Arī mēs kādu laiku esam pavadījuši Rietumos un zinām, ka tie ar augļiem nabadzīgi, un mēs jutām līdzi mūsu brāļiem, kas apzinīgi ir centušies dzīvot saskaņā ar sabata turētāju adventistu draudzes galveno daļu. Viņi kļuva mazdūšīgi, un daži pat atteicās no veselības reformas, baidīdamies, ka Batl-Krīkā dzīvojušie ir fanātiķi un aizgājuši par tālu. Rietumos mēs nevarējām pamodināt nekādu interesi par “Veselības Reformētāju”, kā arī panākt, lai uz to parakstītos. Mēs redzējām, ka rakstītāji “Reformētājā” bija aizgājuši projām no tautas, atstādami to aiz sevis. Ja mēs ieņemam nostāju, kādu apzinīgi kristieši, kas patiesi ir reformas piekritēji, nevar atzīt, kā tad mēs domājam palīdzēt, lai iedzīvotāju daļai, kura varam aizsniegt vienīgi no veselības viedokļa?

Mēs nedrīkstam iet ātrāk kā vien tā, lai mums varētu sekot tie, kuru sirdsapziņu un prātu ir pārliecinājusi patiesība, kuru mēs aizstāvam. Mums ļaudis jāsastop tur, kur viņi ir. Dažiem no mums ir bijuši vajadzīgi daudzi gadi, lai sasniegtu mūsu pašreizējo stāvokli veselības reformā. Diētas reforma ir lēns darbs. Mums ir jāsastopas ar spēcīgu ēstkāri, jo pasaule ir iegrimusi nesātībā. Ja mēs ļaudīm dotu tikpat daudz laika, cik mums bija vajadzīgs, lai nonāktu līdz pašreizējam augstākajam stāvoklim reformā, tad mēs būtu ļoti pacietīgi ar viņiem un ļautu tiem iet uz priekšu soli pa solim, kā mēs paši darījām, līdz viņu kājas stingri [21] stāvētu uz veselības reformas pamata. Mums ļoti vajadzētu sargāties neiet uz priekšu par ātru, lai nebūtu spiesti atkāpties. Reformas lietās būtu labāk par vienu soli neaizsniegt robežu, nekā iet vienu soli aiz tās. Un ja vispār kļūdāmies, tad lai esam tuvāk ļaudīm.

Pāri pār visām lietām mums nevajadzētu aizstāvēt ar spalvu uzskatus, ko mēs praktiski nepārbaudām savās ģimenēs, uz saviem galdiem. Tā ir izlikšanās, sava veida liekulība. Mičiganā mēs varam labāk iztikt bez sāls, cukura un piena nekā daudzi, kas dzīvo tālu Rietumos vai tālu Austrumos, kur ir augļu trūkums. Pat Batl-Krīkā ir ļoti maz ģimeņu, uz kuru galdiem nebūtu šo produktu. Mēs zinām, ka šo vielu neierobežota lietošana noteikti ir kaitīga veselībai, un mēs domājam, ka daudzos gadījumos, ja tās pavisam nelietotu, būtu sasniedzams daudz labāks veselības stāvoklis. Bet pašlaik mūsu darba smaguma punkts nav šīs lietas. Ļaudis atrodas tik tālu atpakaļ, ka mēs redzam, ka viss, ko viņi spēj panest, ir robežlīnijas noteikšana viņu kaitīgo ieradumu apmierināšanai un uzbudinošajām narkotiskajām vielām. Mēs noteikti liecinām pret tabaku, spirta liķieriem, šņaucamo tabaku, tēju, kafiju, gaļas ēdieniem, sviestu, vircēm, treknām kūkām (tortēm), gaļas pastētēm, lielu daudzumu sāls un pret visās uzbudinošām vielām, ko lieto barībā.

Ja nākam pie cilvēkiem, kas nav saņēmuši gaismu par veselības reformu, un pašā sākumā tos iepazīstinām ar mūsu visstingrāko viedokli, tad draud briesmas, ka viņi var kļūt mazdūšīgi, redzot, cik daudz tiem ir jāatmet un tā vairs nevēlēties izdarīt ne mazāko piepūli, lai reformētos. Mums jāvada ļaudis uz priekšu pacietīgi un pakāpeniski, pieminot to bedres dziļumu, no kuras mēs paši esam izcelti.