Lieldienas -Istar (Easter)

Ko nozīmē termins Lieldienas-Istar(Easter angl.val.)? Tas ir pagānisks. Tā izcelsme ir no kaldeju valodas. Istar (Easter) nav nekas cits kā Aštarte, viens no debesu ķēniņienes Beltis tituliem, kuru pielūdza Ninivē un acīmredzami ir identisks tam, ko pašlaik izmanto Britānijā pieminot Easter svētkus. A.H. Layards pētot arheoloģiskos izrakumus uz Asīrijas pieminekļiem atradis “Ishtar” nosaukumus. Lielbritānijā druīdu "svētās birzs priesteri" ļoti agri ieviesa Bela un Aštartes pielūgsmi. Daži ir iedomājušies, ka šādus druīdu dievkalpojumus ieviesa feniķieši, kuri gadsimtu pirms kristīgās ēras tirgojās Kornvolas alvas raktuvēs. Taču šo dievkalpojumu pēdas atrodamas Britu salu reģionos, kur feniķieši nekad nav bijuši, un tā spēcīgais iespaids visur ir atstājis neizdzēšamas iezīmes par to, kas bija seno britu pielūgsmes veidā. Pirmo maiju, par godu dievam Belam joprojām sauc par Beltane. Mūsdienās mums joprojām ir ieradumi, kas parāda, kā tieši šīs salas ziemeļu daļā tika pielūgts Bels vai Molohs (abi nosaukumi piederēja vienam un tam pašam dievam). "Lēdija Baird, no Fern Tovera, Pertšīras" saka "Piezīmes un Apraksti" autors, "rūpīgi izmeklējot un pārzinot britu senlietas", teica man, ka katru gadu Beltane laikā (vai 1.maijā), netālu no viņas zemes īpašuma, daudzi vīrieši un sievietes pulcējas pie senā druīdā akmeņu loka netālu no Kiffas. Viņi dedzina ugunskuru loka vidū, katrs cilvēks liek nelielu auzu kūkas gabaliņu priestera cepurē, viņi visi apsēžas ar aizsietām acīm un velk katrs savu gabaliņu. Bet viens gabals iepriekš ir sadedzināts, un, kas izvelk šo gabalu, tam ir jālec cauri ugunij apļa centrā un jāmaksā izpirkums, kas patiesībā ir daļa no senās Baāla pielūgsmes. Senākos laikos persona, kurai melnais gabals izkrita, tika sadedzināta ugunskurā kā upuris. Bet tagad tas tiek aizstāts ar lekšanu pār ugunskuru un upuris ir simbolisks.” Ja Baals tādējādi tika pielūgts Lielbritānijā, tad nav grūti noticēt, ka viņa sieva Aštarte arī tika godināta Britu salās kā dieviete, un ka Aštarte, kuras vārds Ninivē bija Ishtar, aprīļa reliģiskās svinības, kā tagad praktizē, tiek sauktas par par Istar (Eastar). Britu pagānu senči šo mēnesi sauca Istar-monāt. Svētki par kuriem, mēs lasām Baznīcas vēsturē, kurus tagad sauc par Easter (Lieldienas), trešajā vai ceturtajā gadsimtā, bija pilnīgi atšķirīgi no tiem, kas šobrīd vērojami Romas-Katoļu baznīcā, un tajā laikā tiem nebija tāds nosaukumu, kā Lieldienas. Tos sauca par Paschu vai Pasā svētkiem. Lai gan tos neieviesa apustuļi, tie ļoti ātri kļuva par Mesijas nāves un augšāmcelšanās piemiņas dienu.
Tertullianas dienās otrā gadsimta beigās šī brīvdiena sākotnēji sakrita ar ebreju Paschu (Pesach), kā tika uzskatīts, kad Mesija 23. martā tika sists krustā.
Šī brīvdiena nebija saistīta ar elkdievību un pirms tās netika ieturēts gavēnis. "Jums jāzina," Kasjans, Marseļas mūks, salīdzinot pirmos kristiešus ar viņa laikmeta baznīcu, savā esejā sacīja, "tik ilgi, kamēr pirmie kristieši palika neskarti, tur nebija četrdesmit dienu gavēņa." No kurienes šis gavēnis nāk? Četrdesmit dienu gavēni tieši aizņēmās no Babilonijas dievietes pielūdzējiem. Šādu gavēni četrdesmit dienas pavasarī joprojām izmanto Jezidis vai velna pielūdzošie pagāni no Kurdistānas, kas savukārt to pārņēma no saviem bijušajiem pārvaldniekiem - Babiloniešiem. Četrdesmit dienu pavasara gavēni ievēroja arī Meksikā. Par to var lasīt Humboldtā grāmatās, kur viņš apraksta meksikāņu paražas: "Trīs dienas pēc pavasara saulstāvjiem ... sākas svinīga četrdesmit dienu gavēņa dienas par godu Saulei ." To pašu četrdesmit dienu gavēni novēroja Ēģiptē, kā to var izlasīt Wilkinsona grāmatā ,,Ēģiptieši”. Pēc Landseera domām, savā grāmatā ,,Sabean Researches” četrdesmit dienu gavēnis bija veltīts īpaši dievam Adonim vai Osīrisam , ko plaši pielūdz kā dievu-starpnieku. Šķiet, ka tajā pašā laikā tika novērota arī Proserpinas nolaupīšana; šajā gadījumā Jūlius Firmikus ziņo, ka "Proserpina sēru raudāšana" turpinājās "četrdesmit naktis"; un no Arnobiusa mēs uzzinām, ka gavēnis, ko sauc par "Kastus", vai "svēto" gavēni, ko pagāni ievēroja, kristieši uzskatīja par tādiem, kas galvenokārt bija Cērēras gavēņa imitācija, kura ilgu laiku atteicās ēst "ārkārtīgo bēdu" dēļ par viņa meitas Proserpinas zaudēšanu, kuru nolaupīja ellē dievs Plutons (Aīda). Tā kā stāsti par Bahus vai Adonis un Proserpine tika savstarpēji pielāgoti un mainīti, kad Bahus kļuva pazīstams kā Libers un viņa sieva Ariadne - Libera (viens no Proserpinas vārdiem), ir ļoti iespējams, ka četrdesmit dienu lielais gavēnis tika ieviesta vēlākos laikos, lai saistītos ar visiem šiem mītiem. Šķiet, ka pagānu vidū šis gavēnis bija neatņemama sastāvdaļa, gatavojoties lielajiem ikgadējiem svētkiem par godu Tammuza nāvei un augšāmcelšanai, kas tika izteikta ar pasākumiem, kuri miksējās ar raudāšanu un ar līksmošanos. Šie paradumi vēlāk izplatījās uz Palestīnu un Asīriju, kur tie tika atzīmēti jūnijā, kas nosaukts par “Tammuza mēnesi”. Ēģiptē, to svinēja maija vidū bet Lielbritānijā dažkārt aprīlī. Lai saskaņotu pagānismu un kristietību, Romas katoļu baznīca, ievērojot savu parasto politiku, veica pasākumus, lai apvienotu kristiešu un pagānu svētkus, un ar sarežģītām, bet prasmīgām izmaiņām kalendārā, tā veiksmīgi to atrisināja. Tādējādi pagānisms un kristietība, kurā tajā laikā bija ienākusi elkdievība, sadevās rokās. Šādas apvienošanās vadītājs bija mazais Abats Dionisijs,”pateicoties” kuram, starp citu, kā mūsdienu vēsturnieki ir pierādījuši, ir pārbīdīts mūsu laikmeta sākums un Jēzus Kristus dzimšanas diena par četriem gadiem no reālā datuma. Nav zināms, vai tas tika izdarīts tīši vai netīši, bet nav šaubu, ka Kristus dzimšanas diena tika pārcelta par četriem gadiem pirms īstā datuma. Pasā svētku kalendāra maiņai sekoja tūlītējas sekas. Tas radīja taustāmu kaitējumu Baznīcai un ārkārtēju māņticību saistībā ar atturību Lielā gavēņa laikā. Ir pietiekami, palasīt par visām zvērībām, kas izdarītas Arnobiusa un Aleksandrijas Klementa aprakstītajā "svētajā gavēņa" vai pagānu slazdā, un kristietībai būs kauns par tiem, kas, apzinoties visas šīs bēdas, "devās uz Ēģipti", lai palīdzētu atdzimt vājajai baznīcas ticībai, par tiem, kuri nevarēja atrast labāku veidu, kā to “pamodināt”, kā tikai aizņemoties no šāda pretīgi avota; absurds un riebums, ko agrīnie kristieši mudināja noraidīt. Tas, ka kristieši kopumā varēja domāt par pagānu ierobežojumu - par gavēšanas ieviešanu, ir ļaunuma zīme un parāda, cik zemi viņi krita, kas vēl arī kļuva par ļaunuma iemeslu; un tas izraisīja vēl lielāku degradāciju. Sākotnēji pat Romā, Lielais gavēnis ar trokšņainajiem karnevāla svētkiem, kas notika pirms tam, nebija pazīstams. Pat tad, kad gavēnis pirms Kristus Pasā (Pesach) tika uzskatīta par nepieciešamu, tas uzreiz nepievienojās pagānu rituāliem. Nav zināms, kāds bija gavēņa laiks Romas katoļu baznīcā pirms Nīkejas padomes lēmumu pieņemšanas, bet ir pietiekami daudz pierādījumu, ka tas ilgāku laiku pēc Nīkejas Padomes nepārsniedza trīs nedēļas.
Lūk, ko Sokrāts par to rakstīja 450.gadā : "Romas ķeizara pilsētas iedzīvotāji trīs nedēļas pirms Istar (Pesach) ietur gavēni, izņemot sabatu un Kristus augšāmcelšanās dienu". Pēc tam, kad Aštartes pielūgsmes dievkalpojumi sasniedza augstāko pakāpi, tika veikti pasākumi, lai Kaldejas Lielo gavēni noteiktu uz sešām nedēļām vai četrdesmit dienām pa visu Romas impērijas rietumu daļu. Tam par pamatu bija Padomes lēmums Aurēlijā 519. gadā, Romas bīskapa Jormisdasa laikā. Padome nolēma, ka pirms Lieldienām ir jārīko Lielais gavēnis. Šis lēmums neapšaubāmi tika pieņemts, ņemot vērā faktu, ka dažu dienu laikā pēc Abata Dionisija pavēles tiks nomainīts kalendārs. Šo lēmumu nevarēja izpildīt uzreiz. Sestā gadsimta beigās ar varu tika mēģināts ieviest jauno kalendāru. Pirmais šāds mēģinājums tika veikts Lielbritānijā, kur tas tika uzņemts ar lielu pretestību. Laika starpība starp Kristīgo Poskayau (Pesach), ko svinēja vietējie ticīgie, un pagānu Istar (Easter), ko izveidoja Romas Katoļu baznīca, tās ieviešanas laikā bija vesels mēnesis. Un tikai ar vardarbību un asinsizliešanu svētki par godu Kungam Jēzum tika samainīti uz anglosakšu vai kaldeju dievietes Aštartes pielūgsmes dienu.
Šis ir Lieldienu-Istar (Easter) stāsts. Novērojot, kā tās šobrīd tiek svinētas, tikai apstiprina vēsturiskos pierādījumus par to bābelisko raksturu.
Saldā maizītes ar krusta attēliem (ko sauc par "bun"ebrej.val.), ko cep Lielajā piektdienā un Lieldienu svētdienās un krāsotas olas tieši atkārto kaldeju rituālus. Tieši tās pašas saldās maizītes tika izmantotas debesu ķēniņienes, dievietes Istar pielūgšanā, Atēnu dibinātāja, Kekropsa laikā - tas ir, 1500 p.m.ē. "Svētai maizītei, - rakstīja Brajants, - kas tika izmantota, lai pielūgtu dievus, bija ļoti sena izcelsme un to sauca Bun.” Diogens Laertskijs, runājot par dievietes pielūgsmei izgatavoto maizīti, kuru veica Empedokls, aprakstīja maizītes sastāvu. Tā bija gatavota no smalka maluma miltiem, kas sajaukti kopā ar medu. Pravietis Jeremija aprakstīja šos pielūgsmes veidus, kad viņš teica: "Bērni salasa malku, un tēvi iekurina uguni; sievas mīca maizi, lai ceptu raušus debesu ķēniņienei.” (Jer 7:18 )
Karstās maizītes “Bun” (maizītes ar rozīnēm) ar krusta tēlu vairs nav rituāls pielūgsmei, bet tos vienkārši ēd Aštartes svētku laikā; taču tas nerada šaubas par to patieso izcelsmi un galamērķi. Lieldienu olu izcelsme arī ir acīmredzama. Senie druīdi uzskatīja, ka ola ir viņu svētais simbols. Laikā, kad Atēnās tika svinēta Bahus (Dionīsa) mistērijas, viena no nakts ceremonijas daļām bija olas iesvētīšana. Hinduistiem ir tradīcija, kas saistīta ar svēto zelta olu. Japāņi izgatavo svētās olas no vara. Ķīnā tajā pašā laikā krāsotas olas tiek izmantotas svēto svinību laikā gandrīz tāpat kā pie mums. Senos laikos reliģiskos rituālos olas izmantoja ēģiptieši un grieķi, un tempļos tās tika glabātas mistiskiem mērķiem. Jūs varat izsekot, kā šīs svētās olas no Ēģiptes nonāk līdz Eifratas krastiem. Antīkie dzejnieki, izmantojot mītus un leģendas, daudz rakstīja par babiloniešu mistiskajām olām. Ēģiptes Higuinus, kurš labi zināja visu savas valsts gudrību, Palatīnas bibliotēkas zināšanu glabātājs Romā, Augusta valdīšanas laikā, rakstīja: "Ir teikts, ka no debesīm Eifratas upē iekrita milzīga ola. Zivis to izvilka krastā, un baloži izperēja, pēc tam no tās iznāca Venēra, kas vēlāk tika saukta par Sīrijas dievieti, t.i. Astarti. Tā ola kļuva par Astartes vai Lieldienu (Easter) simbolu. Līdz ar to Kiprā, kas bija viena no galvenajām Venēras vai Aštartes pielūgsmes vietām, tika izlikta apskatei milzīga izmēra ola.
Viena no mistiskās Aštartes olas okultām nozīmēm (jo tai ir divas nozīmes) attiecas uz šķirstu plūdu laikā, kura laikā tajā bija iekļauta visa cilvēce, tāpat kā cālis pirms iziešanas gaismā atrodas olā. Ja kāds vēlētos pajautāt, kā cilvēkiem ienāca prātā doma par šāda neparasta simbola izmantošanu šim nolūkam, atbilde būtu: pirmkārt, svētā pagānisma ola, kā jau minēts, bija plaši pazīstams kā "pasaules ola", t.i. ola, kurā bija ietverta visa pasaule. Tagad vārdam "pasaule" ir divas līdzīgas nozīmes: tā ir vai nu materiāls ķermenis, vai zemes iedzīvotāji. Pēdējā nozīme ir atrodama 1. Mozus 11: 1 - „Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda”, kur domāti visas pasaules cilvēki. Ja tad pasaule tikta iekļauta olā un peldēja pa ūdeni, tad nebūtu grūti noticēt, neatkarīgi no tā ko domāt par olu, ka ola, kas peld pa plašo pasaules jūru, sevī ietver Noa un viņa ģimeni un līdz ar to, visu pasauli. Vārdam "ola" un "šķirsts" ir šāda saistība: ,,ola” ebreju valodā ir "beic" vai sieviešu dzimtē (tā ir abās dzimtēs) - "beica". Kaldejiem un feniķišiem tā pārtapa par "Bet" un "Beita", kas viņu valodās izrunājas tāpat kā "māja". (Bībeles Septuagintas tulkojumā māja rakstās kā “beit” 1. Mozus 35: 1 ,,Celies, ej uz Bēteli un paliec tur ...”)
Ola, kas peldēja ūdeņos, kurā bija ieslēgta pasaule, bija māja, kas peldēja plūdu ūdeņos, kurā bija jauna pasaule. Olas nākšana no debesīm acīmredzami ir saistīts ar šķirsta izgatavošanu saskaņā ar Visaugstākā pavēli. Skaidri redzams, ka tas pats ir domāts Ēģiptes mītā par universālo olu, kas iznāca no lielā dieva mutes. Attiecībā uz baložiem, kuri perē olas, skaidrojumi ir lieki. Tādējādi tas bija viens no olu mistiskās nozīmes aspektiem. Kaldeju mistērijās, vienā vai otrā veidā, kas saistīts ar Bābeles dievieti, notikumi, kas bija labvēlīgi cilvēcei (lielākais svētums, kas atradās šķirstā), tika attiecināti uz Aštarti, kura izrādījās lielākā labvēle un pasauli attīstoša. Lai gan pati ķēniņiene, kas bija pārdievotas Aštartes prototips, parādījās tikai vairākus gadsimtus pēc plūdiem. Taisnība, pateicoties plaši izplatītajai doktrīnai par dvēseļu reinkarnāciju Bābelē, tiem, kas viņu pielūdza, bija viegli noticēt, ka viņas agrākajā dzīvē viņa dzīvoja pirmsplūdu pasaulē un veiksmīgi pārdzīvoja plūdus.
Tagad Romas katoļu baznīca pieņēma šo mistisko Aštartes olu un svētīja to kā Kristus augšāmcelšanās simbolu. Šajā sakarā pat tika ieviesta pat īpaša lūgšana. Pāvests Pāvils V un viņa māņticīgie atbalstītāji Lieldienās mācīja lūgt tā: „Mēs lūdzam jūs, Kungs, svētī Tevis radīto olu, lai tā kļūtu par veselīgu ēdienu Taviem vergiem, kad mēs to ēdīsim mūsu Kunga Jēzus * Kristus piemiņai ( Scottish Guardian, 1844 gada aprīlis).
****
Papildus mistiskajai olai bija vēl viens Istara simbols - Babilonijas ķēniņien -dieviete. Tas bija Rimmons vai "granātāboli" (augļi). Senos laikos viņa bieži tika attēlota medaljonos, turot Rimmonu rokā vai "granātu". Rimmona nams, kurā godināja Sīrijas karali, Nāmana valdnieks, acīmredzot bija Aštartes templis, kur dieviete ar Rimmonu tika publiski pielūgta. Granātāboli ir augļi, kas ir pilns ar sēklām, un tāpēc loģiski tas būtu jāuzskata par kuģa simbolu, kurā tika saglabāti jaunās radības pamati, kuriem bija paredzēts sākt jaunu pasauli ar jauniem cilvēkiem un dzīvniekiem pēc plūdu iznīcināšana. Bet pēc rūpīgas izpētes izrādās, ka Rimmonam vai "granātābola" ir kaut kas pavisam cits. Aštarte jeb Sibilai tika saukts arī par Idaia Mater , un svētais kalns Frīģijā , kas pazīstams galvenokārt par godu slavenību svinībām, kaldeju valodā, svēto noslēpumu valodu, tiek saukts par
" Zināšanu kalnu". Tādējādi „Ida Mater” nozīmē „ Zināšanu kalnu”. Citiem vārdiem sakot, tas nav nekas cits kā "māte Ieva", pirmā, kas vēlējās uzzināt "labā un ļaunā atzīšanu", un patiesībā to saņēma par pārmērīgi dārgu cenu. Saskaņā ar daudzām liecībām Aštarte tika godināta ne tikai kā „Dieva Gara” iemiesojums, bet arī kā visas cilvēces māte. Tāpēc, ja dievu māte un zināšanu māte tika attēlota kā sieviete ar granātābolu izstieptajā rokā , Aicinot visus, kas bija uzkāpuši uz svētajiem kalniem, piedalīties viņas mistērijās, tad kādas šaubas varētu būt par šī augļa nozīmi? Acīmredzot tai bija jāatbilst tās domājamajai dabai, tai bija jābūt "Zināšanu koka" augļiem - tā paša "koka, kura nāvējošie augļi mūsu pasaulē ienesa bēdas un nāvi ".
Zināšanas, ko meklēja dievietes pielūdzēji, bija tādas pašas zināšanas, ko Ieva ieguva, ēdot aizliegtos augļus: praktiskas zināšanas par visu, kas ir morāli zems un pretīgs. Cilvēkiem Aštarte darbojas kā cilvēces labvēle, dodot viņiem zināšanas un svētības, ko viņi varētu (domājams) veltīgi meklēt no Tā, kas ir Debesu Tēvs, no kura nāk visas labās un perfektās dāvanas. Pāvestība implantē tādas pašas izjūtas par Romas Debesu ķēniņieni un māca saviem sekotājiem skatīties uz Ievas grēku tieši tādā pašā gaismā kā pagāni. Mesu (liturģija) kanonā, kas ir svinīgākā ceremonija starp katoļu ceremonijām, ir vieta, kur tiek uzsvērts mūsu pirmā senča grēks: „O svētīta kļūda, kas radīja šādu Pestītāju!” Šajos vārdos ietvertā doma ir tikai pagāniska. Tie ir šādi: "Pateicība Ievai, kuras grēks mēs saņēmām šādu Pestītāju." Taisnība, pati doma, kas ietverta šādos vārdos, ir atrodama Augustīna darbos; bet šī doma pati par sevi ir ļoti pretrunā ar evaņģelizācijas garu, kura gaismā grēks izskatās vēl pretīgāks, ja tas prasa tādu upuri, lai to izpirktu. Augustīns uzzināja daudzus pagānu uzskatus, no kuriem viņš pilnībā neatbrīvojās.
Tā kā Romas katoļu baznīcai ir tādas pašas sajūtas kā pagāniem, viņš, ciktāl to pieļauj apstākļi, pieņēma tos pašus simbolus. Anglijā, tāpat kā lielākajā daļā Eiropas valstu, granātāboli nespēj augt, un tomēr arī šeit Rimmona māņticība būtu bijusi praktizēta, cik vien iespējams. Taisnība, nevis granātābolu, tika izmantots oranžs. Tādējādi Skotijas papisti savienoja apelsīnus ar to tradicionālajām Lieldienu olām, kad pirms dažiem gadiem Edinburgas bīskaps piedalījās Lieldienu-Ister svētku cermonijā -kāju mazgāšanā, divpadsmit nabadzīgo īru kājām. Viņš pabeidza šo ceremoniju, piešķirot katrai no tām divas olas un apelsīnu.
Šajā gadījumā oranžs darbojas kā "aizliegtā koka" Ēdenes augļa simbols un, kā mēs jau redzējām, nav mūsdienīgs izgudrojums, bet gan sakņojas klasiskās senatnes laikos. Zinātnieki, kas pēta šo jautājumu, secina, ka Hesperides dārzi Rietumos ir līdzvērtīgi Ēdenes dārzam austrumos. Svēto dārzu apraksts salās pie Āfrikas krastiem norāda, ka to leģendārā atrašanās vieta precīzi sakrīt ar Kaboverdi vai Kanāriju salām vai citām šīs grupas salām. Nav šaubu, ka svēto koku "zelta augļi", kas tur bija rūpīgi apsargāti, bija nekas vairāk kā oranžs. Tagad pievērsīsim lasītāju uzmanību šādam: saskaņā ar klasisko pagānu mītu šajā svētlaimes dārzā “svētlaimes salās” nebija neviena čūska, kas varētu lūgt cilvēci pārkāpt savas saistības pret savu lielo labdarību, lai viņi ēdīs svēta koka augļus, augļi, ko viņu Dievs aizliedza ēst, ir viņu lojalitātes pārbaude. Nē, gluži pretēji, tā bija čūska, velna simbols, ļaunuma suverenitāte, cilvēces ienaidnieks, kurš aizliedza ēst aizliegtos augļus. Viņš stingri noskatījās, lai izvairītos no pieskaršanās. Hērakls (Hercules) - viena no pagānu Mesijas formām, izjuta nožēlu par nabadzīgajiem cilvēkiem un nogalināja (uzvarēja) čūsku, šo skaudīgo būtni, kas neļāva cilvēcei kļūt laimīgai un gudrai, un iepazīstināja cilvēkus ar kaut ko, kas citādi būtu bezcerīgi nepieejams . Šajā mītā Visaugstākais Dievs un velns mainīja vietas. Visvarenais, kurš aizliedza ēst no zināšanu koka, šeit ir pazīstams ar čūsku, un šķiet, ka tas ir skops un ļauns radījums, bet tas, kurš "atbrīvoja cilvēku no Dieva jūga" un deva viņam aizliegtā koka augļus, citiem vārdiem sakot, ha-sātanu, tikai zemāk Herakls, slavēts kā laipns un žēlsirdīgs visas cilvēces izplatītājs. Kāds ir likumsakarības noslēpums! Un tas viss ir iekļauts Babilonijas dievietes Istaras svētā oranžā apelsīnā.