Kad Jēzus saviem mācekļiem atklāja Jeruzālemes likteni un otrās adventes ainas, Viņš jau iepriekš darīja zināmus arī savu ļaužu piedzīvojumus, sākot no tā laika, kad Kungs tiem tiks atņemts, līdz Viņa atgriešanās dienai spēkā un godībā, lai tos atbrīvotu. No Eļļas kalna Pestītājs skatīja visas vētras, kas uzbruks apustuļu draudzei, un, raugoties vēl tālākā nākotnē, Viņa acis redzēja nežēlīgus, postošus negaisus, kas nākamajos tumsas un vajāšanu gadsimtos brāzīsies pār uzticīgajiem sekotājiem...

"Es skatījos," raksta pravietis Daniēls, "iekams krēsli tapa nolikti un Laiku Vecais apsēdās, kam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā šķīsta vilna, Viņa krēsls bija kā uguns liesmas, un tā skrituļi bija degots uguns. Un no Viņa priekšas iztecēja uguns upe. Tūkstošu tūkstoši Viņam kalpoja, un desmit reiz tūkstošu tūkstoši stāvēja Viņa priekšā; tiesa tapa turēta, un grāmatas tapa atvērtas." (Dan. 7:9,10, Glika tulk.) 

Tā pravieša skatam tika parādīta lielā un svinīgā diena, kad...

"Pēc tam es redzēju citu eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija liela vara, un zeme kļuva gaiša no viņa spožuma. Viņš sauca spēcīgā balsī: "Kritusi, kritusi lielā Bābele! Tā kļuvusi par ļauno garu mājokli, par visu nešķīsto garu mitekli un par visu nešķīsto un ienīsto putnu mitekli." Un es dzirdēju citu balsi no debesīm sakām: "Izejiet no viņas, mana tauta, lai jums nebūtu dalība viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības."" (Atkl. 18:1,2,4) 

Šī rakstvieta norāda uz laiku nākotnē, kad...