Jaunā organizācija - brīvā draudze

Francijas un Itālijas Alpu draudzes sagaidīja Vigilanciju ar atplestām rokām, un viņa mācībās skanēja vārdi par patiesību. "Viņš veic uzbrukumus Gallijas baznīcās," iesaucās Jeronīms. Tie Francijas dienvidu iedzīvotāji, kuri vēlējās jaunas mācības, lūdza Jeronīmu aizsargāt jauninājumus no Vigilancija uzbrukuma. Jeronīma atbilde, kas adresēta Repariusam, apliecina to, kuras doktrīnas un tradīcijas Gallijas reformators nosodīja - celibāts, svēto relikviju pielūgšana, sveču dedzināšana, visas nakts dievkalpojumi un lūgšanas par mirušajiem.
Jeronīms atkārtoti lūdza atsūtīt viņam grāmatu, kuru sarakstījis Vigilancijs. Vēsturnieks Milners iesaucās: "Par vienu Jovinija vai Vigilancija rakstu lappusi es labprāt atdotu visas Jeronīma lamas." Jaunais draudzes vadītājs, kas nenoslēdza savienību ar valsti, iztērēja savu bagātību, vācot manuskriptus un izplatot Svētos Rakstus. Viņš nolīga rakstu pārzinātājus, lai sastādītu brošūras, traktātus un grāmatas. Jeronīmu pieprasīja izdot valstij Vigilanciju, lai to varētu sodīt vai pat izpildīt nāvessodu.
Kā norāda vēsturnieki, Romas baznīca, cenšoties atņemt pretiniekiem dzīvību, bieži vien viņus nodeva sodīšanai laicīgajā tribunālā. Tādā veidā pāvestībai bija vieglāk slēpt viņu noziegumus. "Nepareizu mēli ir jānogriež vai jāārstē neprāts," - rakstīja Jeronīms. Tā baznīcas vadītāji, atbalstot valsts varu, atstāja novārtā pārliecināšanu ar mīlestību, dodot priekšroku spēcīgiem varas instrumentiem.
Neskatoties uz visu, cilvēki šajos reģionos turpināja sekot tikai Bībelei. Viņi pieauga izturībā un bija vienoti. Pateicoties Vigilancija centieniem, parādījās jauna organizācija, kurai bija lemts pastāvēt daudzus gadsimtus. Vigilancijs daudzus gadus strādāja pie tā, dienas un naktis veltot izmeklējumiem un pētījumiem. Diemžēl nav saglabājies neviens no viņa rakstītiem manuskriptiem.
Cik demoralizējoša bija mūku dzīves histērijas ietekme, var redzēt no pārmaiņām, kas notika Augustīnā (354–430.g. m.ē.). Šim sabiedrībā zināmajam reliģiozajam autoram (iespējams, ka pāvestība viņu ciena vairāk nekā jebkuru citu) sabiedrības spiediena rezultātā tika uzspiesti Jeronīma uzskati.
Viņi sarakstījās. Viņa pilnīgo piekrišanu vajāšanas politikai ir detalizēti aprakstījis Limborhs. Augustīns no sava bīskapa krēsla Ziemeļāfrikā pāvestam piešķīra nāvējošu ieroci - viņš izgudroja briesmīgo mācību: "Spied visus nākt iekšā" (Lūkas 14:23). Tādējādi viņš lika pamatus inkvizīcijas dogmām. Grieķijas filozofijas reibumā viņš iesaucās, ka viņas gars piepildīja viņa dvēseli ar neticamu uguni. Deviņus ilgus gadus viņš bija maniheisma sekotājs, kas mācīja baznīcas un valsts apvienošanu un uzsvēra nedēļas pirmās dienas ievērošanu. Augustīns atrada daudz iemeslu baznīcas doktrīnu un paražu uzspiešanai ar zobenu. Mācība "Spied visus.. (piespiest nākt)" miljoniem ticīgo nosūtīja nāvē tikai tāpēc, ka viņi atteicās ievērot baznīcas dievkalpojuma formas, kuras bija noteikusi valsts. Tādas bija laikmeta vēsmas, kurās Vigilancijs veica savu kalpošanu.
Tajos laikos kristiešu pasauli satricināja vēl viena konfrontācija. Milāna, Itālijas ziemeļdaļas centrs, kā arī visas austrumu baznīcas sestdienu ievēroja kā septīto dienu, savukārt Romas baznīca pieprasīja, lai viņa sekotāji tajā dienā gavētu, tādējādi vēloties to diskreditēt. Interesantus šī konflikta aprakstus sniedza izcils zinātnieks un rakstnieks Dr. Peters Heilins. Gan Ambrosijs, slavenais Milānas bīskaps, gan arī Augustīns, viscienītākais Āfrikas bīskaps, aprakstīja interesantu situāciju (abi bija Vigilancija laikabiedri). Ambrosijs apgalvoja, ka, atrodoties Milānā, viņš svētīja Sabatu bet, būdams Romā, sestdienās gavēja un svētīja svētdienu. Tā radās sakāmvārds: "Kad esat Romā, dariet visu kā romieši". Augustīns sūdzējās, ka no divām kaimiņu Āfrikas kopienām viena svinēja un svētīja Sabatu, bet otra šajā dienā gavēja.
Vigilanciju sauca par "reformācijas priekšteci", "par vienu no mūsu agrākajiem protestantu priekšgājējiem." Lai arī tradīcijas, pret kurām viņš iebilda, pastāvēja jau simtiem gadu, viņa mācības un sekotāju ietekme darbojās gadsimtu gaitā, līdz tā saplūda ar Lutera varonīgajām reformām. Kad pāvestība laiku pa laikam organizēja vajāšanas pret valdiešiem, tā paziņoja, ka viņu "ķecerība" ir līdzīga Vigilancija mācībai.
Divus gadsimtus vēlāk viduslaiku autori iebilda pret Milānas bīskapu Klaudiju un viņa sekotājiem, apgalvojot, ka viņš ir inficēts ar Vigilancija "indi". Tajā laikā daudzskaitlīgās Itālijas ziemeļdaļas un Francijas dienvidu draudzes ļoti atšķīrās no tām, kas balstījās uz impērijas likumīgām baznīcām. Tādējādi Vigilanciju Eiropas dienvidos, tāpat kā viņa mūsdienu Patriku Īrijā, var uzskatīt par vienu no agrākajām "Tuksneša draudzes" spožajām zvaigznēm.