Vigilancija priekšgājēji

Lieliskā Milānas pilsēta, kas atrodas Itālijas ziemeļos, ir kļuvusi par saikni starp "ķeltu kristietību" rietumos un "Sīrijas kristietību" austrumos. Misionāri no Jūdejas un Sīrijas agrīnajām draudzēm pārliecinoši izplatīja vienkāršo apustulisko ticību Milānas apkārtnē. Milāna bija tikšanās vieta daudzām Austrumu teoloģijas sanāksmēm, tāpēc Antiohijas, Milānas un Gallijas agrīnās liturģijas praktiski neatšķīrās. Vēsture nezina tādu laiku, kad Itālijas ziemeļos Romas baznīcas hierarhijai lielākā vai mazākā mērā nesaskartos ar evaņģēlistu pretestību. Dr. Alliks to aprakstīja šādi:
"Šajā nolūkā būs noderīgi arī noteikt baznīcas institūciju kā līdzekli, ar kuru Milānas draudze palika neatkarīga līdz XI gadsimta vidum. Šajā laikā valdiešiem nācās atklāti apliecināt savu antipātiju pret Romas baznīcu kā antikristīgu. Man ir pietiekami viegli saprast, ko es pieņēmu, pētot baznīcas vēsturi. Acīmredzot pirms Nīkejas koncila, šī Itālijas draudze ļoti atšķīrās no Romas baznīcas".
Nākamajā citātā doktors Fabers min vienu iemeslu, kāpēc starp Milānas reģiona un Romas baznīcām izveidojās šāds bezdibenis:
"Tagad šī teritorija Kotijas Alpu austrumu pusē ir valdiešu (Waldenses) teritorija. Viņu senči patvērās otrajā, trešajā un ceturtajā gadsimtā notiekošo vajāšanu laikā. Tieši šajās vietās, slēpjoties no pasaules, viņi rūpīgi saglabāja agrīnās draudzes vērtīgās mācības un paražas, kas viņiem kļuva īpaši dārgas, jo viņi par tām samaksāja ar ciešanām un trimdu. Šajā laikā bagāto pilsētu un auglīgo līdzenumu iedzīvotāji, kurus šajā laikā sabojāja turīga, pārtikusi un spēcīga garīdzniecība, katru dienu arvien dziļāk un dziļāk grima atkrišanā, ko tik skaidri paredzēja lielais apustulis ".

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"