“Sīrijas kristietības” iesākumi

Pateicoties Pāvila vadībai, bezbailīgajam krusta sludinātājam, kristietība pārņēma jaunus apgabalus. Antiohija, Sīrijas Romas provinces galvaspilsēta, kļuva par jauno evaņģēlija centru. Pēc Jeruzālemes, galvenā draudzes centra, iznīcināšanas, vadība pārcēlās uz Antiohiju.
Kad evaņģēlijs sasniedza Sīriju, visa Draudze sakustējās. Kornēlijs, romiešu virsnieks no Cēzarejas, piedzīvoja pārsteidzošu pievēršanos. Draudzes locekļi iedegās ar jaunu dedzību un ieradās Antiohijā, “nevienam nepasludinot vārdu, izņemot jūdiem”(Ap.d.11:19). Sīrija tajā laikā iekļāva Palestīnu, daļu Arābijas un izpletās līdz Eifratas upei. Tad sākās periods, ko pamatoti var saukt par “Sīrijas zelta laikmetu.” Antiohijā, tā laika plaukstošajā galvaspilsētā, atradās austrumu Romas varas iestāžu administratīvie biroji. Tajā dzīvoja jūdi, kuru skaits bija tik liels un ietekmīgs, ka viņu tiesības un privilēģijas bija uzrakstītas uz vara plāksnēm.
Barnabas un Pāvila kalpošanas rezultātā Antiohijā Jēzus sekotāji pirmo reizi tika saukti par “kristiešiem”. Dieva gādība redzēja arī turpmāko evaņģēlija izplatīšanos. Jeruzaleme drīz tika iznīcināta, un desmitiem tūkstošu ebreju kristiešu, kurus noraidīja rabīniskais jūdaisms, tika padzīti uz ziemeļiem. Kopš tā laika Kristus sekotāji uzskatīja par lielu priekšrocību saukties par kristiešiem. Viņi vairs netika identificēti ar jūdiem, un jaunais vārds viņiem palīdzēja izvairīties no pagānu dusmām pret jūdu tautu. Kā tiks parādīts vēlāk, šie trimdinieki apmetās skaistās pilsētās un izveidoja nepārspējamu zināšanu skolās ziemeļos ārpus Kanaanas. Viņi iepazīstināja pasauli ar evaņģēlija izpratni par lielākajām kristīgajām doktrīnām, kuras viņu jūdu izcelsme ļāva viņiem uzzināt dziļāk nekā varēja cilvēki, kuri tikko atgriezās no pagānisma. Tieši no Antiohijas Pāvils un Barnabas, kurus speciāli šim darbam nošķīra Svētais Gars, devās kā pirmie ārzemju misionāri. Rezultāts bija atklāsme. Maz ticams, ka apustuļi spēja paredzēt, ka pagāni pamet pagānu tempļus un pievienojas Draudzei, kā tas bija ar ebrejiem, kuri ieradās Draudzē no sinagogām.
Pametot Kipras salu, kur pagāni ar izbrīnu klausījās Kristus mācību, Pāvils un Barnaba devās uz Mazo Āziju. Šeit, tāpat kā Sīrijā, pilsētas bija pilnas ar ebrejiem. Pāvils lepojās, ka ir izraēlietis, jo zināja, ka katru sestdienu atkārtotie piecpadsmit gadsimtus svētie norādījumi bagātināja ebrejus garīgo lietu izpratnē, kas ļāva viņiem viegli saprast patiesības par Dievu, grēku, morāli un nepieciešamību pēc Glābēja. Tāpēc sestdienās viņš ieradās sinagogā. Šajos reģionos, kas Pāvilam un viņa līdzgaitniekiem bija pilnīgi jauni, sinagogas tika dibinātas jau ļoti sen. Pateicoties ebreju klātbūtnei, viņi varēja pagānus iepazīstināt ar Evaņģēliju. Sīrijas un Jūdejas draudzes ieguva jaunu pieredzi, kad abi, kas lika pamatus ārvalstu misionāru programmai, atgriezās ar ziņām par viņu panākumiem. Pirms Pāvils pabeidza misijas darbu un vēl pirms Jeruzaleme pārvērtās drupās, apustulis Toms devās uz Persiju un Indiju.
Austrumos tajās auglīgajās zemēs, kas atradās starp Tigras un Eifratas upēm un ap tām, kristietības pamati tika likti otrajā Sīrijas centrā - Edesā. Edesa Mazajā Āzijā (mūsdienu Urfa) tajā laikā bija mazās Osroenas karalistes galvaspilsēta. Šī pilsēta atradās apmēram trīs simti divdesmit kilometru uz ziemeļaustrumiem no Antiohijas. Turpmāk kristietība iekļuva Persijā, Indijā, Partijā, Ķīnā. No Edesas un citām tuvējām pilsētām pastāvīgi tika dots atbalsts, lai varētu strādātu tajās tālajās austrumu valstīs. Kāds ievērojams austrumu zinātnieks rakstīja: “Edesā bija slavena medicīnas skola, kas pēc tam pārcēlās uz Nisibisu. Nestoriešu rindās iestājās daudzi pazīstami ārsti, kuri pabeidza šo skolu.” Edesā viņi runāja vistīrākā sīriešu (aramiešu) valodā.
Tertulijans, kurš rakstīja septiņdesmit piecus gadus pēc apustuļa Jāņa nāves, par kristietības izplatību šajā valodā ziņo šādi: “Kam gan citam noticēja tautas, ja ne Kristum, kurš jau bija ieradies?
Kam gan citam varēja noticēt partieši, mēdieši, salamīti, Mezopotāmieši, Armēņi, Frīģieši, Kapadoķieši, Pontas, Āzijas, Pamfīlijas, un Ēģiptes iedzīvotāji, Lībijas daļā netālu no Kirēnas dzīvojoši, un, galvenais, daudzie jaunpienācēji no Romas? Kam sāka ticēt ebreji, kas tolaik dzīvoja Jeruzalemē, un citas tautas no Getūlijas, Mauritānijas, Spānijas, Gallijas robežām, Lielbritānijas iedzīvotājiem, kas nebija pieejami romiešiem, bet paklausīja Kristum ... visās vietās, tiek pagodināts Jēzus Kristus vārds, kurš jau ir atnācis un valda.”
Kas ienesa zināšanas par Kristu visās šajās vietās? Tie kristieši, kuriem bija patiesības gars- "Sīrijas teoloģijas" gars. Tomēr bija arī citi, kas izplatīja viltus mācības. Gnosticisms - Ēģiptes Aleksandrijas maldu mācība, Antiohijas sāncenša sakopojums - bija pagānu filozofijas apvienojums ar evaņģēlija patiesībām. Viņa sekotāji dibināja baznīcas un būvēja skolas, bet noraidīja Veco Derību, noliedza Radīšanu un nicināja visus ebrejus, pat kristīgos ebrejus. Vēsturnieks Ņūmens atšķirību starp Antiohijas un Aleksandrijas teoloģiju raksturo ar šādiem vārdiem: “Ceturtā un turpmāko gadsimtu kristoloģiskajās debatēs Aleksandrija un Antiohija vienmēr bija sāncenši. Aleksandrija pārstāvēja mistisko transcendentālismu un izvirzīja alegoriskas Svēto Rakstu interpretācijas. Antiohija uzstāja uz Rakstu gramatisko un vēsturisko interpretāciju bez jebkādas simpātijas pret mistisko domāšanas veidu.”
Kam Austrumu draudze parādā par šo apbrīnojamo misijas aktivitāti gandrīz tūkstošs gadu? Tā dzimusi Antiohijas un Edesas reģionos. Milzīgā atšķirība starp apustulisko kristietību un tās Aleksandrijas sakropļojumu, agrīnā kristiešu draudzē ir parādīta Bigga rakstos:“Otrā gadsimta draudze cēla lielu trauksmi, tāpēc ka visi tā laika kristīgie rakstnieki, izņemot Džastinu Martinu un Klemensu no Aleksandrijas, drebinājās no šausmām tikai par filozofijas pieminēšanu vien.”
Neilgi pēc apustuļu nāves Jaunā Derība tika tulkota sīriešu valodā. Šī skaistā versija ar nosaukumu ,,Peshitta’’, kas nozīmē “vienkārša”, ir kļuvusi plaši izplatīta austrumos Lielās austrumu kopienās tas joprojām ir autoritatīvs teksts.
 
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"