Kā “Dieva draudzes” reliģiskie sāncenši viltoja pravietojumus

Apustuliskā kristietība, būdama tāda reliģija, kas ir daudz augstāka par pagānismu, ir izraisījusi nozīmīgas pārmaiņas visā pasaulē. Tās potenciāls bija tik acīmredzams, ka Jēzus un apustuļi baidījās no lielās atkrišanas, kas sākās ar atdarināšanu un viltošanu. Lai parādītu būtisko atšķirību starp šiem viltojumiem un patieso kristietību, bija nepieciešama jauna gaisma no debesīm. Šādas atklāsmes tika sniegtas pēdējās Jaunās Derības grāmatās. Visas patiesības, kas varētu norādīt uz turpmāko kristiešu ceļu, bija ietvertas apustuļu vēstulēs.
Diez vai ir jēga apgalvot, ka konkrēta draudze vai mācība ir radusies apustuļu dienās. Grēks pastāvēja arī apustuļu laikā, un sātans tajā laikā kā vienmēr nesēdēja rokas salicis klēpī. Tāpēc tas, kas attiecas uz apustuļu dienām, ir daudz svarīgāks nekā tas, kas attiecas uz pašiem apustuļiem. Apustulis Pāvils arī rakstīja: “Jo tas netaisnības noslēpums jau ir spēkā” (2.Tes. 2:7 Gliks). “Netaisnības noslēpuma”, kas parādījās pirms Pāvila nāves, attīstība un galīgais veidojums ir skaidrāk redzams “Tuksneša draudzes” vēsturē.
Apmēram trīsdesmit seši gadi tiek veltīti pirmo trīs (Marka, Mateja un Lūkas) evaņģēliju un pēdējā Jāņa evaņģēlija sarakstīšanai. Šajā laikā vēl vairāk tika atklāts “netaisnības noslēpums”, kas bija spēkā Pāvila dienās. Milzīgā atšķirība starp Jāņa evaņģēlija raksturu un pirmajiem trim evaņģēlijiem ir jau sen atzīta2. Mīļais apustulis centās uzsvērt tos notikumus un atklāsmes no Dieva Dēla dzīves, kas palīdzētu Viņa sekotājiem pretoties organizētā “nelikumības noslēpuma” iznīcinošajai attīstībai. Šis spēks tika pieminēts Atklāsmes grāmatas simbolos, un tas jau ir izplatījies satraucošos apmēros pēdējā evaņģēlija sarakstīšanas laikā. Lai pareizi izprastu šo svarīgo vēsturisko ainu, jums jāiepazīstas ar īsu pārskatu par dažādām kustībām, kas radās un bija aktīvas laika posmā tieši pirms Kristus dzimšanas. Tas izskaidros ietekmīgu reliģisko kopienu rašanos (neilgi pēc Evaņģēlija sarakstīšanas), kuras nesa kristiešu vārdu, bet kurām bija atšķirīgs gars no Bībeles ticīgajiem.
Kad kristietība bezbailīgi virzījās uz priekšu, tā saskārās ar reliģiju plūdiem, kas viltoja Dieva vārdu. Lai veiksmīgi tiem pretotos, Dievs apņēma Svētos Rakstus ar apslēptu spēku. Svētais Gars un patiesība ir vienoti. Bez Svētā Gara Bībele ir mirusi, bet bez Bībeles Svētais Gars un Viņa vēsts būs ierobežoti. Svētais Gars sākotnēji ieņēma patiesības platformu, tomēr Vecās Derības atklāsmes, kuras dievišķais autors bija paredzējis kā aizsardzību pret pievilšanu, patiesības ienaidnieki izmantoja kā instrumentus viņu pašu labā. Praviešu (īpaši Daniela) redzējumos Dievs brīdināja savus ļaudis un aprakstīja nepatiesās reliģijas, kas varētu rasties uz viltus pamata un sākt pārņemt virskundzību pār tautām. Neticami un svarīgi fakti: simt gadu laikā pēc pravieša Daniela nāves Persijā uzplauka zoroastrisms, Indijā radās budisms, Ķīnā radās konfuciānisms, un nedaudz vēlāk slavenais grieķu filozofs Sokrāts kļuva par slavenu domātāju. Tas notika laikā, kad Daniela atklāsmes pārpludināja pasauli ar pravietiskiem redzējumiem. Ir pierādījumi, kas ļauj secināt, ka Daniēla atklāsmes ietekmēja Persijas valsts reliģiju3.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"