Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. (Mat. 7:12)

Pamatojoties uz Dieva mīlestību pret mums, Jēzus pieprasa, lai mēs mīlētu viens otru, savienojot savstarpējās cilvēcīgās attiecības zem viena vienīga vispārēja vadošā noteikuma.
Jūdi rūpējās vienīgi par to, ko viņiem vajadzētu saņemt. Viņi centās sevi apgādāt ar to, kas, pēc viņu uzskatiem, bija atbilstošs viņu spēkiem, godam un kalpošanai. Kristus mūs aicina nedomāt par to, cik daudz mēs saņemsim, bet gan, cik daudz mēs dosim. Mūsu pienākumu mēraukla attiecībā pret citiem ir tas, ko mēs uzskatām par citu pienākumu pret mums.
Saskaroties ar citiem, iejūtieties viņu stāvoklī. Iedomājieties viņu izjūtas, viņu grūtības, vilšanos, priekus un bēdas! Nostājieties ar viņiem uz līdzīgas pakāpes un rīkojieties tā, kā jūs vēlētos, lai izturas pret jums, ja jūs būtu viņu vietā. Šis ir īstais godīguma likums. Tas ir citiem vārdiem pateikts likums: "Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu." (Mat. 22:39). Tā ir praviešu mācības būtība un arī debesu princips, kas attīstīsies visos, kuri būs derīgi svētajai savienībai.
Šis zelta likums atrodas patiesas laipnības un pieklājības pamatā, un vislabāko tā ilustrāciju atrodam Kristus dzīvē un raksturā. Ak, cik daudz skaistuma un laipnības staru izplatījās no mūsu Pestītāja Viņa dzīves laikā! Kāda labsirdība un žēlsirdība izstaroja no Viņa personības! Tam pašam garam jāatklājas Viņa bērnos; tie, kuros dzīvo Kristus, būs dievišķās atmosfēras apņemti. Viņu baltās skaidrības drēbes izplatīs ap sevi dievišķā dārza smaržu, viņu sejas atstaros Kristus gaismu un apgaismos šaubīgā un nogurušā ceļinieka teku.
Katra cilvēka dzīvē, kas apguvis patiesu pilnīgā rakstura ideālu, atklāsies Kristus labsirdība un žēlsirdība. Žēlastības iespaidam jāmīkstina sirdis, jāšķīsta jūtas, sniedzot debesīs dzimušu smalkjūtību un jūtu pareizību.
Tomēr šim zelta likumam ir vēl daudz dziļāka nozīme. Katram, kurš kļuvis par Dieva žēlastības kopijas pārvaldnieku, ir aicinājums sniegt dvēselēm, kas atrodas tumsā un neziņā, tādu sava īpašuma daļu, kādu viņš vēlētos saņemt, ja būtu to vietā. Apustulis Pāvils saka: "Tiklab grieķiem kā negrieķiem, mācītiem kā nemācītiem esmu parādnieks." (Rom. 1:14). Tāpēc visa tā, ko jūs zināt par Dieva mīlestību, un visu bagāto žēlastības dāvanu dēļ, ko esat saņēmuši vairāk nekā citi, kas tīti tumsā un neziņā, jūs esat parādnieki šīm dvēselēm un jums jādalās šajās dāvanās ar tām.
Tāpat jārīkojas ar laicīgās dzīves dāvanām un svētībām — vienalga, kas arī jums piederētu vairāk nekā jūsu līdzcilvēkiem, tas jūs dara par parādnieku tādā mērā, kādā citiem tās ir mazāk. Ja mums ir nodrošināts stāvoklis vai arī ja esam apgādāti ar laicīgās dzīves ērtībām, mūsu svēts pienākums ir rūpēties par slimiem, atraitnēm un bāriņiem, mums jārūpējas par tiem tā, kā mēs vēlētos, lai tie rūpētos par mums, ja lomas mainītos.
Zelta likums runā par patiesību, kas vienreiz jau bija paziņota kalna svētrunā: "Ar kādu mēru jūs mērojiet, ar tādu jums taps atmērots." Tas, ko mēs darām citiem, vai tas būtu labs vai ļauns, vienmēr atgriezīsies pie mums atpakaļ, — vai nu kā svētība, vai lāsts. Ko mēs dodam citiem, to paši saņemam atpakaļ. Vajadzības brīdī tas bieži atgriežas atpakaļ kā debesu valsts monēta. Bez tam Kungs katru dāvanu jau šeit zemes dzīvē atalgo, bagātīgi sniedzot savu mīlestību, bet mīlestība ir visu debesu bagātību un dārgumu summa. Tāpat atgriežas darītais ļaunums. Katram, kas brīvi notiesā vai atņem drosmi otram, pašam būs jāiet pa to ceļu, pa kuru viņš licis iet citiem, un būs jāizjūt tas, ko sajuta citi bez viņa līdzjūtības un mīlestības.
Tāds ir Dieva mīlestības spriedums. Kungs vēlas, lai mēs atzītu savu cietsirdību un atvērtu sirdis, lai Jēzus tur varētu dzīvot, tad no ļaunā iznāks labs un šķietamais lāsts būs svētība.
Šis zelta likuma pamats ir arī patiesais kristietības pamats. Katrs mēģinājums to mainīt ir apkrāpšana.  Reliģija, kas neprasa sevišķu uzmanību pret maldos nonākušām dvēselēm, kuras Kristus vērtē tik augsti, ka atdeva par tām savu dzīvību — reliģija, kas neaicina mūs uzmanīgi un noteikti ievērot cilvēku vajadzības, ciešanas un tiesības, būtībā ir viltus reliģija. Ja mēs nicinoši izturamies pret nabadzīgo, cietēju un grēcinieku tiesībām, tad esam Kristus nodevēji. Kristietībai pasaulē ir tik maz spēka tādēļ, ka cilvēki gan pieņem Kristus Vārdu, bet atraida Viņa raksturu. Tas viss zaimo Kunga Vārdu.
Par apustuļu draudzi, kuru apmirdzēja Kristus augšāmcelšanās slava, sacīts: "Neviens neko no savas mantas nesauca par savu. (..) Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu. (..) Apustuli ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. (..) Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt svētnīcā, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgām sirdīm. (..) Bet Kungs ik dienas viņiem pievienoja tos, kas tika izglābti." (Ap. d. 4:32-34; 2:46,47).
Vērojiet debesis un zemi, nekad tur neatradīsiet patiesību, kas būtu spēcīgāka par to, kura atklājas žēlastības darbos, sniedzot palīdzību un līdzjūtību tiem, kam ir vajadzības. Šī ir patiesība, kas atrodas Kristū Jēzū. Ja tie, kas nes Kristus vārdu, dzīvē parādīs šī zelta likuma pamatus, tad Evaņģēlija darbu šodien pavadīs tāds pats spēks, kāds bija apustuļu dienās.

Elena Vaita
Fragments no "KRISTUS KALNA SVĒTRUNA"