Debesis mums var būt ļoti tuvu

Cilvēki vēl to nezina, bet vēsts ar gavilēm piepilda Debesis. Ar vēl dziļāku un uzmanīgāku interesi svētās būtnes no gaismas pasaules tuvojas šai zemei. Viņu klātbūtnē visa pasaule kļūst gaišāka. Virs Betlēmes pakalniem ir sapulcējies neskaitāms eņģeļu pulks. Tie gaida zīmi, lai pasludinātu pasaulei prieka vēsti. Ja Israēla vadoņi būtu uzticīgi savam aicinājumam, tie varētu piedalīties līksmajā notikumā, pasludinot Jēzus piedzimšanu. Bet nu viņiem tas paiet garām.
Dievs saka: "Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi." "Dievbijīgiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma." (Jes. 44:3; Ps. 112:4) Spožie stari no Dieva troņa atspīdēs tiem, kas meklē gaismu un to ar prieku pieņem.
Klajumos, kur Dāvids zēna gados veda tēva avis, arī šajā laikā naktīs palika nomodā gani. Klusajās stundās tie runāja par apsolīto Pestītāju un lūdza par Ķēniņu, kam jāieņem Dāvida tronis. "Un tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs.""
Līdz ar šiem vārdiem ganus aizsniedz godības atklāsme. Israēlā ieradies Atbrīvotājs! Šis notikums saistās ar spēku, paaugstināšanu un uzvaru. Bet eņģelim gani ir jāsagatavo, lai tie pazītu Pestītāju, neskatoties uz Viņa nabadzību un vienkāršību. "Un to ņemieties par zīmi," saka eņģelis, "jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu."
Debesu sūtnis nomierināja izbijušos ganus. Viņš tiem pastāstīja, kā Jēzu atrast. Līdzjūtīgi, ievērodams viņu cilvēcisko vājumu, eņģelis tiem deva laiku pierast pie dievišķā spožuma. Tad gaviles un Dieva slavēšanu ilgāk aizturēt vairs nebija iespējams. Visu klajumu apgaismoja Dieva pulku spožais mirdzums. Zeme apklusa, un Debesis noliecās, lai ieklausītos dziesmā: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."
Ak, kaut šodien cilvēce spētu to sadzirdēt! Toreiz izsacītais vēstījums, toreiz uzsāktā dziesma pieaugs spēkā līdz laika beigām un izskanēs līdz pasaules galiem. Kad Taisnības Saule uzlēks ar dziedināšanu zem saviem spārniem, šo dziesmu atbalsos neskaitāms pulks; tas būs kā lielu ūdeņu šalkas: "Allelūja! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, visuvaldītājs." (Atkl. 19:6)
Kad eņģeļi pazuda, nodzisa arī gaisma un Betlēmes pakalnus atkal klāja nakts ēnas. Bet ganu atmiņā palika viskrāšņākā aina, kādu cilvēka acs jebkad redzējusi. "Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz Debesīm, tad gani runāja savā starpā: "Iesim tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko tas Kungs mums licis paziņot. Un tie steigdamies nāca un atrada ir Mariju, ir Jāzepu un bērniņu, silē gulošu."
Liela prieka pārņemti, tie aizgāja un pasludināja, ko bija redzējuši un dzirdējuši. "Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu."
Šodien Debesis nav tālāk no zemes kā toreiz, kad gani klausījās eņģeļu dziesmā. Vēl arvien Debesis rūpējas par cilvēci tāpat kā tad, kad vienkāršie ļaudis savos ikdienas darbos sastapās ar eņģeļiem dienas vidū un sarunājās ar godības sūtņiem vīna kalnos un laukos. Debesis mums var būt ļoti tuvu pat ikdienas gaitās. Debesu galma eņģeļi pavadīs to ļaužu soļus, kas visas lietas dara saskaņā ar Dieva pavēli.

Elena Vaita
Fragments no grāmatas "Laikmetu ilgas"